Satuvināties
un veidot
saikni

Man ģimenē aug 4 bērniņi. Meitiņa, kurai augustā paliks 6 gadiņi, un trīs dēliņi, kuri ir 1, 2 un 4 gadus veci. Mani bērni ir ļoti aktīvi un pozitīvi. Meitai ir īpaši daudz enerģijas. Meitiņa ir tas mazais dinamīts, kas skraida, ņemās, par visiem brāļiem rūpējas. Puiši ir mierīgāki.

Sanāca tā, ka es ar meitiņu un vecāko dēliņu paliku viena pati, jo aizgāju prom no pirmajām attiecībām, kam sekoja tiesa un sadarbība ar sociālo dienestu. Tad mums tika piedāvāta iespēja apmeklēt Mazuļu skoliņas nodarbības. Meitai tad bija 2 gadi. Mēs negājām bērnudārzā. Sākām iet uz nodarbībām, iepatikās un joprojām apmeklējam. Var teikt, ka divi lielie bērni ir izauguši skoliņā.

Sākumā man bija nedrošība par to, kas tur mūs sagaida, kā tur būs? Vai mūs tur pieņems? Kā uz mums skatīsies? Pēc tam, kad pagāja jau kāds mēnesis, es redzēju, ka mani bērni ir iejutušies, jūtas droši. Kā nāk trešdiena, viņi man prasa: “Evita būs? Vai mēs brauksim uz skoliņu?” Viņiem ļoti patīk. Kad mana meita sāka iet bērnudārzā, tad varēja redzēt to, ka viņa jūtās droša, jo jau ir pierasts, ka apkārt ir bērni, ka tur būs audzinātājas. Tas ļoti palīdzēja. Dēlam arī bija tieši tas pats. Viņš sākumā bija tāds kautrīgs, bailīgs, bet, kad sāka iet skoliņā, tad pēc tam arī uz bērnudārzu ļoti viegli aizgāja. Viņam pat mammu blakus nevajadzēja. Viņš iegāja iekšā un viss. Nebija pat raudāšanas.

Es uzskatu, ka tā ir ļoti laba. Man, piemēram, mājās ir tā, ka bērniem ir grūti noturēt uzmanību. Es ar viņiem varu spēlēties, rakstīt, zīmēt, bet viņiem nav ilgs tas brīdis, cik viņi to var darīt. Piemēram, kad Evita vada nodarbības, viņa kaut kā māk pie viņiem pieiet uz uzturēt viņu uzmanību un interesi.

Meita skoliņā ir iemācījusies, piemēram, krāsas. Arī ar bumbām viņa iet un vingrina brāļus un lelles. Mēs pat speciāli esam mājās nopirkuši bumbu, lai viņa varētu ar to vingrot. Viņa no skoliņas uz mājām ir paņēmusi daudz ko tādu, ko mēs joprojām izmantojam, arī darbojoties ar mazo brālīti.
Arī tā tuvība. Saikne lielāka ar bērniem. Kad tu kaut ko paņem no skoliņas, “aiznes” to mājās un tev ir ar viņiem ar ko strādāt. Es daudz ko esmu paņēmusi no skoliņas. Arī mājās brīvdienās, kad mēs spēlējamies.

Gan meita, gan vecākais dēls sākumā, kad viņi aizgāja uz skoliņu, nerunāja ar svešiem cilvēkiem. Viņi noslēdzās un klusēja. Sākumā meitai bija bail no citiem bērniem un viņa nejutās ar viņiem kopā droši. Ejot laikam, meita sāka runāt ar Evitu un komunicēt ar citiem. Par to es varu pateikt lielu paldies skoliņai. Pirms tam īpaši meita bija ļoti noslēgusies sevī. Viņa arī ar mani maz centās komunicēt. Es varēju ar viņu paspēlēties, bet viņai tik ļoti tas tā nebija. Viņa vairāk varēja sēdēt savā stūrītī un būt pati ar sevi nevis ar mani vai brāļiem. Tad, kad mēs sākām iet skoliņā, viņa vairāk sāka izrādīt interesi par brāļiem un arī man sāka vairāk uzticēties. Skoliņa mums ļoti palīdzēja satuvināties vēl vairāk.

Vecākais dēls arī pirms tam bija noslēgts. Viņš varēja spēlēties pats ar sevi. Viņu neinteresēja, piemēram, puzles, kluči, grāmatas. Kad sāka iet skoliņā, tad tas viss viņam sāka vairāk interesēt, jo viņš redzēja un piedzīvoja to, ka tur arī citi bērni spēlējās. Sākotnēji viņš arī nerāpoja, bet, apmeklējot fizioterapijas nodarbības, viņš iemācījās rāpot.

Ar dēliņu, kuram tagad ir 2 gadiņi, pateicoties skoliņai un fizioterapijas nodarbībām, mēs iemācījāmies staigāt. Jaunākais dēliņš vēl nav pieradis, ka viņam apkārt ir tik daudz cilvēku, bet es domāju, ka tas notiks ar laiku.
Ja šo iespēju izmanto, tiešām iet un dara, tad arī ir rezultāts.

Sākumā es gāju nelabprāt, jo es neuzticējos vispār nevienam cilvēkam. Es domāju, ka mūs nosodīs vai kā tamlīdzīgi. Sākumā es ļoti nerunāju un nebiju tik atklāta, neteicu to, kas man patīk, vai arī to, kas ir noticis. Pirmajā dienā, kad aizgāju uz nodarbību, es jutos ļoti neērti, jo uz mums bija tik daudz skatienu. Es vēl tā klusiņām runāju. Biju ļoti klusa. Kad man uzdeva jautājumus, es centos neatbildēt, izvairījos. Es baidījos kļūdīties un kaut ko pateikt nepareizi. Evita parādīja to, ka mēs varam uzticēties. Viņa parādīja to, ka, ja kādreiz kaut kas ir noticis, mēs varam pieiet pie viņas un to izstāstīt, parunāties ar viņu. Tagad esmu atklātāka. Caur nodarbībām piedzīvoju to, ka man nav jābaidās kļūdīties. Es vairāk nebaidos. eju, cīnos, daru. Ja sākumā man bija bail kaut ko teikt, tad tagad tā vairs nav.
Sākumā man laikās, ka es saviem bērniem dodu visu ko par maz. Citiem bērniem ir, piemēram, vairāk mantu un dažādas mantiskas lietas. Kad sākām apmeklēt nodarbības, es sapratu, ka tas nav galvenais, ka viņiem ir vajadzīga mamma mīļa, kāda es ar viņiem esmu tagad. Vajadzīga arī uzmanība.
Varu teikt, ka tas, kāda es biju kopā ar saviem bērniem pašā sākumā un tagad, tie ir divi pavisam atšķirīgi cilvēki.

Īpaši tie ir pieskārieni. Es domāju, ka tikai tā ar rokām var bērnam pieskaries un viņš jūt, ka mammas drošība ir klāt. Es nemaz nezināju, ka to var izdarīt arī caur spēlēm, ar bumbām un mazajām bumbiņām. To, ka var muguriņu pamasēt ar tām bumbām. Bumbas ir tas, ko mēs visos šos gadus joprojām izmantojam un ņemam.

Noteikti tas, ka tevi vienmēr tur sagaidīs ar smaidu. Piedāvā tēju, ūdentiņu. Bērnus tur apčubina. Viņi tur jūtās ļoti droši, ieejot iekšā, kā savās mājās. Tu tur ej un tiešām jūties drošs un pasargāts.

Lai nebaidās! Justies droši, mēģināt un nākt, jo vienmēr tevi sagaidīs ar smaidu un tiešām pozitīvām emocijām.
Tas sagatavo bērnu bērnudārzam un dod bērnam drošības sajūtu. Mammām noteikti ieguvums ir arī laiks, kas pavadīts kopā ar bērniem, jo es domāju, ka mājās neviens ar bērniem tā nedarbojas, kā tas notiek skoliņā.