Priecīgākas un
laimīgākas
meitas

Linda ar savām meitām Paulu (5 gadi) un Robertu (3 gadi) agrāk ir apmeklējušas Mazuļu skoliņas jeb agrīnās intervences nodarbības SAIF Mazuļu skoliņā, pateicoties sociālā dienesta nodrošinātai iespējai šīs nodarbības apmeklēt. Tā Lindai kā mammai bijusi pirmā saskarsme ar agrīnās intervences nodarbībām. Vairāk par to, kā Lindai ar meitenēm veicās nodarbībās un ar ko šis laiks viņām bijis nozīmīgs, lasi turpinājumā.

Pirmās nodarbības sākām apmeklēt vasarā. Nodarbības notika ārā. Man pirmajā reizē, kad aizgāju, bija neliels apjukums. Tur bija arī citi bērni. Paula tad vēl bija maziņa. Meitenes ļoti gribēja apmeklēt nodarbības, bet man kā cilvēkam gāja grūti ar skoliņas apmeklēšanu. Bija grūti saņemties aizbraukt, jo jāiet ar bērniem uz autobusu un jādodas. Tāds slinkums praktiski aizdoties. Rudens un ziemas mēnešos es meitenes vedu retāk, bet vasaras mēnešos mēs braucām, cik vien bieži tas bija iespējams.

Man atmiņā ir palicis tas, ka maniem bērniem patika apmeklēt nodarbības. Meitenes jutās labi, jo viņas ir komunikablas. Man patika vasarā, kad nodarbības notika ārā. Katru reizi bija sava tēma. Par pienenēm, par kastaņiem, par pieskārieniem un citas. Nodarbības apmeklējām pirms dārziņa gaitu uzsākšanas. Savā ziņā nodarbības arī ievadīja turpmākajām dārziņa gaitām, kur ir vēl vairāk bērnu. Meitenes man vēl tagad reizēm prasa: “Kāpēc mēs vairs neejam skoliņā?”

Noteikti jau, ka bija. Bērniem ļoti patika nodarbībās spēlēt mūzikas instrumentus. Pēc tam arī mājās meitenes gribēja spēlēt instrumentus. Nodarbībās bija dziesmiņa, kura tika dziedāta katru reizi nodarbības sākumā. Paula bija iemācījusies dejot pie tās dziesmiņas. Nodarbībās līmēja, grieza, krāsoja ar krāsām. Mēs ar bērniem mājās reti krāsojam ar krāsām, jo tad ir visas maliņas nokrāsotas. Līdz ar to Mazuļu skoliņā meitenēm bija iespēja izpausties.

Tur bija bumbas uz kurām 3 mēnešus vecu vai nedaudz vecāku bērniņu ripināt ir viegli, bet ripināt 2 gadus vecu bērnu man īsti nepatika. Bērni ir smagi un bija grūti viņus ripināt uz tām bumbām. Nodarbībās bija diezgan liela paredzamība tajā, kas būs un kas pēc kā sekos. Man būtu gribējies lielāku dažādību. Tā bija tāda mana sajūta, bet bērniem jau patika.

Jaunākajai meitai bija grūti noturēt uzmanību uz kaut kādu vienu lietu. Krāsot, līmēt un visas praktiskās nodarbības, piemēram, līst cauri tunelim, vingrot uz masāžas paklājiņiem, vingrot uz lielajām un mazajām bumbām viņām ļoti patika.

Iznākot ārā no nodarbībām, viņas bija priecīgākas, laimīgākas. Tā tomēr nav ierastā ikdienas mājas rutīna.
Uz skoliņu aizbraucot, kaut kas pamainījās. Arī pats brauciens ar autobusu, iespēja satikt citus bērnus bija kā vesels notikums.

Es visvairāk ieguvu tieši no nodarbību vadītājas Evitas, jo Evita ir ļoti mierīga. Viņa nepaceļ balsi. Ir mierīga savā attieksmē pret bērniem. Viņa nesatraucas par sīkumiem. Evitā ir tāds miers. Ar viņu ir patīkami parunāt.

Priekš manis kā mammas vērtīgas bija arī sarunas ar Evitu un Maiju. Mani ļoti iepriecināja arī tas, ka nodarbībās vienmēr tika nofotografēta un man atsūtīta arī kāda bilde, kur esam mēs ar meitenēm. Bildes bija katru reizi.

Es domāju, ka tā ir ļoti vienreizēja iespēja tām ģimenēm, kuras sadarbojas ar sociālo dienestu. No tā var tikai iegūt. Bērniem ir interesanti un ļoti patīk. Aiziet vienu reizi un apskatīties kā nodarbībās viss notiek un vai patīk. Tā ir laba iespēja!