Annijas mamma
Marita Bumbule

Ko bērni
mums māca
par dzīvi?

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par sevi un savas ģimenes ikdienu?

Mēs esam divatā ar meitu Anniju, kura mācās skolā 1. klasē. Skola aizņem diezgan lielu dzīves daļu. Kad atnākam mājās no skolas, ļauju Annijai atpūsties. Papildus skolai viņa dejo tautiskās dejas “Zelta sietiņā” un apmeklē mākslas nodarbības, kuras piedāvā skola. Mēs abas reizēm spēlējam galda spēles. Arī es pati bērnībā esmu daudz spēlējusi galda spēles un tas tiešām ļoti attīsta stratēģisko domāšanu un māca ātrā veidā risināt situācijas. Mums mājās ir gan klavieres, gan ģitāra, kuras spēlēt.

Mums ar Anniju ir labas attiecības. Es, piemēram, ļauju bērniem dusmoties un pateikt to, kā viņi jūtas. bērni vēl nesaprot ironiju un sarkasmu un reizēm viņi arī pasaka kādas lietas, kas ir aizskarošas, taču es ļauju viņiem runāt un pateikt, jo tāpat kā viņi mācās staigāt, tāpat mācās diskutēt. Par to nevajag uz bērnu apvainoties.

Es ļauju bērniem runāt tā, kā viņi runā. Arī tad, ja tas ir aizskaroši un dusmīgi, jo viņi vēl neprot aizstāvēt savu viedokli.

Tad es viņiem skaidroju, kā vajadzētu komunicēt. No tā nav jābaidās, jo bērns klausās un mācās no tā, ja viņam paskaidro pēc tam, kad dusmu brīdis ir pārgājis. Paskaidroju bērnam, ka viņš būtu varējis savādāk darīt vai izturēties, vai arī, ka tas, ko viņš ir pateicis, nav bijis labi.

Man pašai ir vairākas intereses. Es zīmēju grafiku, gleznoju, esmu veidojusi butaforijas. Man ļoti patīk mūzika, rokdarbi, adīšana, šūšana. Esmu dziedājusi korī un apmeklējusi dejas, spēlējusi gan klavieres, gan ģitāru. Agrāk jau no 16 gadu vecuma pieskatīju zīdaiņus un mazus bērnus līdz brīdim, kad viņi uzsāka bērnudārza gaitas, tādējādi palīdzot, galvenokārt vecākiem - ārstiem un skolotājiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts bērnu pieskatīšanā darba laikā. Tā ir liela atbildība - pieskatīt cita cilvēka bērnu.

Kādi Jums kā mammai līdz šim bijuši lielākie izaicinājumi bērna audzināšanā?

Katrai mammai ir savi jautājumi un kāda sava lieta, ko viņa nezin, sākot ar bērna barošanu, ģērbšanu, midzināšanu, līdz pat noteikta dienas ritma izveidei un ievērošanai. Ja ikdienā, esot ar mazu bērniņu, tiek ievērots noteikts dienas režīms, tad arī pašai mammai ir vieglāk un izdodas arī kādas stundiņas vai vismaz kādu brīdi izbrīvēt sev.

Priekš manis izaicinošāks noteikti ir bijis tas periods, kad pēc piedzimšanas mazulītim ir kolikas, kā arī vecumposmu krīzes, kuras pavada raudāšana un spēcīgas emociju izpausmes. Esmu sapratusi, ka, neraugoties uz to, ir svarīgi jau no paša sākuma bērnu audzināt mierīgi un nedot viņam spēcīgus negatīvus impulsus (strīdi, “troksnis” ģimenē), jo tad bērnam ir vieglāk izturēt tās krīzes un iziet tām cauri.

Vēl svarīgi ievērot, ka tad, kad aizejam mājās, atpūšamies mēs visi - gan pieaugušais, gan bērns. Ja bērns grib pabūt viens savā istabā, tad ir svarīgi viņam šo laiku un iespēju dot. Tāpat, ja bērns paņem kādus priekšmetus, tad neejam viņam pakaļ un nesakām: “Ko tu to ņem?”, bet gan ļaujam viņam apskatīt, izzināt, iepazīt un paskaidrojam, kā to lietot un ko ar to darīt.

Protams, arī uzsākot skolas gaitas, ir šīs pirmās sajūtas par nezināmo arī man kā mammai. Kā tas viss būs? Kā viss izdosies? Var būt kādas bailes saistībā ar to, bet, ja esam piedzimuši, tad ir jādzīvo, jāiet un jādara. Tad jau ir par vēlu baidīties. Bailes atliekam malā un darām to, kas mums jādara. Ja tu esi iekritis ūdenī, tad peldi. Dari to labāko, ko tu vari izdarīt. Vai arī prasi kādam padomu un vērsies pēc palīdzības, ja tu kaut ko nesaproti.

Bērnu pieskatīšanā un mācīšanā ir svarīgs princips, ka viņš nedrīkst sajusties mācīts un pieskatīts, jo katru reizi, kad bērns jūtas ierobežots un pieskatīts, viņš sāk vairīties un mukt, pat melot. Ja bērnam kaut ko mācu, tad tam jābūt tā, lai viņš nejustos tā, ka viņš tiek mācīts.

Kas Jums ir palīdzējis pārvarēt grūtības un sarežģītas situācijas, kā arī turpināt virzīties uz priekšu?

Noteikti humors kādās situācijās, jo
humora izjūta ir emocionālā imunitāte.
Reizēs, kad ir tādas situācijas, kad ir tik draņķīgi, ka nāk smiekli. Tas, protams, atkarīgs arī no tā, kā kurš skatās uz dzīvi. Ir jau lietas par kurām būt nelaimīgam, bet ir lietas par kurām būt arī priecīgam. Katrs atrod to, kā viņš grib uz konkrēto lietu skatīties.

Kādas ir Jūsu pamatvērtības, ko Jūs īpaši novērtējat attiecībās ar cilvēkiem un dzīvē?

Ir jābūt ļoti godīgam. Tā ir svarīga vērtība un tas atmaksāsies. Bērnus ir ļoti viegli apcelt, jo viņiem vēl nav pieredzes, bet ir svarīgi no tā atturēties un neapcelt, jo bērns to saprot un ļoti asi uztver. Bērnam tas var ļoti ilgi palikt atmiņā, ka kāds par viņu ir pasmējies. Tāpēc es arī pašas muļķīgākās sarunas noklausos līdz galam un atbildu uz visiem jautājumiem, veidojot dialogu ar bērnu.

Vai arī Jums pašai kādreiz ir nācies bērnam atvainoties? Vai Jūsu ģimenē ir pieņemts atzīt savas kļūdas un atvainoties?

Jā, protams! Tas ir loģiski, jo reizēm liekas, ka bērns kļūdās, tomēr viņš nemaz nekļūdās. Es ieklausos, jo var būt, ka bērns nekļūdās tajā, ko viņš saka.
Reizēm pieaugušais pasteidzas ar apgalvojumiem pa priekšu, lai gan bērnam ir taisnība, tādēļ ir jāieklausās bērnā līdz galam.

Kā Jūs raugāties uz tehnoloģiju izmantošanu bērnu audzināšanā un ģimenes ikdienas dzīvē?

Man nav problēmu nolikt malā visus gadžetus un komunicēt ar cilvēku, jo ir ļoti svarīgi redzēt otra cilvēka sejas izteiksmes un ķermaņa valodu. Tā ir daļa no komunikācijas. Līdz ar to arī neveidojas nevajadzīgi pārpratumi. Klātienē varam redzēt un sajust attieksmi. Man šķiet, ka tas ir svarīgi, un ka mēs nevaram pāriet tikai uz tālsarunu.

Šeit varu teikt arī to, ka ir jāmeklē alternatīvas ar ko mēreni aizstāt tehnoloģijas, jo tā vieta nevar palikt tukša. Var apmeklēt dažāudus pulciņus. Spēlēt kopā, piemēram, galda spēles, kur visiem ir jāpiedalās un jāiesaistās, jākoncentrējas uz to, kas notiek šeit un tagad. Minēt bērnu krustvārdu mīklas. Var runāt ko asprātīgu, smieties, komunicēt. Veidot kopīgas lietas, kur vienam otram ir jāpalīdz, kaut kas jāpietur un tamlīdzīgi. Mājās visa ģimene var no segām izveidot kādu māju vai uztaisīt mājās pikniku. Tā ir rosīšanās, kur visi var iesaistīties. Bērniem ļoti patīk, ka vecāki ar viņiem kopā spēlējas. Mēs ar Anniju labprāt klausāmies arī audio pasakas.

Pastāstiet vairāk par laiku, kad Jūs ar Anniju apmeklējāt agrīnās intervences nodarbības.

Vēršoties pie sociālā darbinieka pēc atbalsta, kad Annija bija vēl pavisam maza, mums tika piedāvāta iespēja apmeklēt grupu nodarbības. Agrīnās intervences nodarbības mēs apmeklējām līdz brīdim, kad Annijai bija jāsāk apmeklēt bērnudārzu. Man kā mammai tā bija pirmā šāda veida grupu nodarbību pieredze. Es nodarbībās jutos ļoti brīvi. Atmosfēra bija brīva un patīkama. Mēs nodarbībās dziedājām, skanēja mūzika, kopā ar bērniem gājām rotaļās, spēlējām mūzikas instrumentus un darījām vēl daudz dažādas, interesantas lietas. Annijai patika. Īpaši tad, kad lielajā segā tika saliktas bumbiņas un pamestas gaisā. Tad Annijai ļoti nāca smiekli.

Nodarbību vadītāja Evita ir kluss un mierīgs cilvēks. Tādus cilvēkus mazi bērni ļoti labi uztver. Manuprāt, Evita māk pielāgoties bērniem atkarībā no tā, kā tas katram bērnam ir vajadzīgs. Manuprāt, ir svarīgi, ka nodarbību laikā notiek darbs ne tikai ar bērniem, bet arī ar mammām, jo kā es to pamanīju, tad nereti sākotnēji mammas mēdz izturēties ar lielu piesardzību un vērot, lai saprastu, kas šeit notiks un vai var uzticēties, vai ir droši.

Mammām ir vajadzīga drošības sajūta un mierinājums, ka te viss būs labi un neviens tev neko nepārmetīs
par to, ka tu kaut ko neesi izdarījusi vai tamlīdzīgi. Nodarbību apmeklēšana bija vērtīga kopā būšana ar citām mammām, kurām arī ir bērni. Līdz ar to arī kopīgas intereses un jautājumi, iespēja aprunāties par dažādām ikdienas situācijām un veidiem, kā tās labāk risināt.

Jau kādu laiku Annija apmeklē silto graudu nodarbības. Kā Jūs vērtējat šo nodarbību ietekmi uz Anniju? Kādas pārmaiņas un ieguvumus esat novērojusi?

Ja bērnam ir kādas bailes, piemēram, uzdot jautājumus skolotājam vai citiem cilvēkiem, ja viņš ir ļoti introverts vai arī piedzīvo spēcīgas emocijas, tad šīs nodarbības palīdz bērnam atraisīties un nomierināties. Piemēram, Annijai ļoti nepatīk skaļais tonis, kāds nereti ir dārziņos un skolās. Iespējams, ka tie cilvēki tā vienkārši runā, bet bērns to var nolasīt kā pret viņu vērstu agresiju, jo mājās nekas tāds nenotiek.

Līdz šim esam apmeklējušas jau septiņas silto graudu nodarbības. Es zinu, ka šeit ir mierīga gaisotne. Ir patīkami. Varam aprunāties par nodarbību norisi un progresu. Šeit viss notiek ļoti cilvēcīgi. Nodarbību laikā Annija jūtas labi, ir priecīga, smejas. Pēc nodarbības viņa vienmēr ir priecīga un no nodarbības dodas prom labā garastāvoklī. Es domāju, ka tas ir tas uzdevums, ko Evita dara un paveic. Viņai labi izdodas un tas ir tā vērts!

Ko Jūs vēlētos pateikt citām mammām par šo īpašo iespēju un vienlaikus lielo atbildību – audzināt un palīdzēt veidoties cilvēkam?

Balanss. Vajag saglabāt visur balansu. No sākuma vispirms jānoskaidro, kāds tas bērns vispār ir, jo tad, kad viņš piedzimst, viņš jau ir svešs cilvēks. Tu jau nesaproti, kas tev ir piedzimis. Kādas ir šī bērna rakstura iezīmes, intereses. Iepazīstot bērniņu, mēs uzzinām arī to, kas viņš ir, ko viņš gribēs, ko viņam mācīt. To iespējams izdarīt, piemēram, dodot bērnam iepazīt mūzikas instrumentus, un novērojot, kā viņš pret tiem izturas, kā rīkojas. Ir tādi bērni, kuri sit pa taustiņiem un viņiem tas īsti neinteresē, bet ir arī tādi, kuri prātīgi spiež taustiņus, skatās un klausās, kas notiek. Tas parāda kādas lietas par katru no bērniem un palīdz labāk viņus iepazīt.
Jādod bērnam iespēju izmēģināt dažādas lietas. Piemēram, mest grozā bumbu, spēlēt badmintonu un citas lietas. Tad var redzēt vai bērns ir aktīvs, ko viņš spēj un vai viņam ir ritma izjūta. Darot lietas kopā ar bērnu un ar viņu sadraudzējoties, var atklāt uz ko viņam ir spējas un kādi ir viņa talanti.

Vecāks ir pirmais skolotājs savam bērnam. Tieši vecāks ir tas, kurš bērnam kaut ko māca. Ir svarīgi pašam būt gudram, lai varētu otram ko dot, jo mēs nevaram otram mantojumā nodot tās zināšanas un prasmes, kuras mums pašiem nav. Vajag dažādas lietas darīt un prast, lai būtu ko bērnam parādīt un pastāstīt. Pretējā gadījumā pieaugušais priekš bērna var kļūt garlaicīgs.

Tāpat par komunikāciju. Ja mēs pieaugušie savā starpā saprātīgi komunicējam, tad arī bērns iemācās tāpat komunicēt un risināt lietas. Ja ir kādas problēmas, tad arī attiecībās ar bērnu mēs tās cieņpilni, diplomātiski risinām. Kopīgi meklējam risinājumus, jo nav jau arī vienmēr tā, ka mammai uzreiz ir visi risinājumi. Ja kaut kas nestrādā, tad meklējam citus risinājumus.

Vecāka uzdevums ir bērnu izaudzināt tā, lai viņš ir spējīgs atrast darbu, spēj cieņpilni sarunāties un komunicēt ar citiem cilvēkiem un nav tāds, kurš gatavs iet un sastrīdēties ar teju katru pretimnācēju. Vecāki ļoti daudz māca saviem bērniem dažādas lietas.

Reizēm ir svarīgi arī būt kopā neko nemācot, bet esot vienam ar otru.
Starp visiem pienākumiem mācāmies arī apsēsties un vienkārši būt kopā, neko īpašu nedarot.
Publicēts 12.11.2026
Made on
Tilda