Katrai mammai ir savi jautājumi un kāda sava lieta, ko viņa nezin, sākot ar bērna barošanu, ģērbšanu, midzināšanu, līdz pat noteikta dienas ritma izveidei un ievērošanai. Ja ikdienā, esot ar mazu bērniņu, tiek ievērots noteikts dienas režīms, tad arī pašai mammai ir vieglāk un izdodas arī kādas stundiņas vai vismaz kādu brīdi izbrīvēt sev.
Priekš manis izaicinošāks noteikti ir bijis tas periods, kad pēc piedzimšanas mazulītim ir kolikas, kā arī vecumposmu krīzes, kuras pavada raudāšana un spēcīgas emociju izpausmes. Esmu sapratusi, ka, neraugoties uz to, ir svarīgi jau no paša sākuma bērnu audzināt mierīgi un nedot viņam spēcīgus negatīvus impulsus (strīdi, “troksnis” ģimenē), jo tad bērnam ir vieglāk izturēt tās krīzes un iziet tām cauri.
Vēl svarīgi ievērot, ka tad, kad aizejam mājās, atpūšamies mēs visi - gan pieaugušais, gan bērns. Ja bērns grib pabūt viens savā istabā, tad ir svarīgi viņam šo laiku un iespēju dot. Tāpat, ja bērns paņem kādus priekšmetus, tad neejam viņam pakaļ un nesakām: “Ko tu to ņem?”, bet gan ļaujam viņam apskatīt, izzināt, iepazīt un paskaidrojam, kā to lietot un ko ar to darīt.
Protams, arī uzsākot skolas gaitas, ir šīs pirmās sajūtas par nezināmo arī man kā mammai. Kā tas viss būs? Kā viss izdosies? Var būt kādas bailes saistībā ar to, bet, ja esam piedzimuši, tad ir jādzīvo, jāiet un jādara. Tad jau ir par vēlu baidīties. Bailes atliekam malā un darām to, kas mums jādara. Ja tu esi iekritis ūdenī, tad peldi. Dari to labāko, ko tu vari izdarīt. Vai arī prasi kādam padomu un vērsies pēc palīdzības, ja tu kaut ko nesaproti.
Bērnu pieskatīšanā un mācīšanā ir svarīgs princips, ka viņš nedrīkst sajusties mācīts un pieskatīts, jo katru reizi, kad bērns jūtas ierobežots un pieskatīts, viņš sāk vairīties un mukt, pat melot. Ja bērnam kaut ko mācu, tad tam jābūt tā, lai viņš nejustos tā, ka viņš tiek mācīts.